Es nezinu, par kādu krīzi visu laiku runā. Acīm redzot cilveki ir aizmirsuši, vai arī nemaz nezin, kas tā tāda krīze ir. Atmodas laikos, vot tad bija krīze. Tajā laikā es vēl mācījos skolā un par cik, mani audzināja tikai māte, tad man pienācās brīvpusdienas. Tā es vismaz vienu reizi dienā dabūju paēst. Un būdams savai mammai labs dēls, skolā zagu maizi un nesu paēst arī viņai. Ģimenes mēneša ienākumi sastāvēja no bērnu naudas, alimentiem un kapeikām, ko sapelnījām dažādās haltūrās. Vecmamma (lai viņai vieglas smiltis), reizi nedēļā mums deva pienu. Katru nedēļas nogali pavadījām mazdārziņā, kurā tika audzēti visādi dārzeņi ziemai. Ziemu mums bija jāizvelk ar 1 maisu kartupeļiem. Man nebija daudz iespēju iet kaut kur tusēt. Tajā laikā man likās, ka dzīve ir pilnīgākā žopa. Un tā arī bija. Kontekstā ar šodienu es to vairs nevaru atļauties apgalvot. Tā nav krīze, tā ir tikai izbradāta puķu dobe.
pilnīgi piekrītu!!!
To vārdu uzpūta visi tie LIELIE, lai novērstu no sevis uzmanību.
Laikam jau pamatīgi sastrādājuši!